Par latviešu studentu cīņas sporta aktivitāšu pirmsākumiem var uzskatīt 1922. gadu, kad tika nodibināta
Akadēmiskā sporta biedrība. Vienas no pirmajām sacensībām cīņas sportā tika rīkotas smagatlētikā
kopumā, atsevišķi uzsvars tika paredzēts arī boksam un grieķu – romiešu cīņas pratējiem. Zīmīgi, ka
Latvijas meistara titula izcīņu organizēja tieši Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskā sporta
biedrība.
Pirmskara LU studentu vidū tika popularizēti dažādi cīņas veidi, sākot ar jau pieminēto boksu un grieķu
– romiešu cīņu, turpinot ar keču – cīņu bez noteikumiem, kā arī japāņu džiudžitsu.
Cīņas sports sāka uzņemt apgriezienus neilgi pirms piecdesmitajiem gadiem – no 1948. līdz 1950. gadam
Latvijas Valsts universitātē (LVU) aktualizējās arī brīvās un klasiskās cīņas, bet atzītāka kļuva sambo
cīņa. Toties vēlāk – 1953. gadā cīņas sportu iekļāva Latvijas augstskolu sporta spēlēs.
Septiņdesmitie gadi atzīmējami kā studentu pasivitātes laiks, lai gan tad Latvijā sambo sāk pievērsties
arī sievietes. Paralēli tam pamazām pieaug džudo popularitāte. Toties otro atmodu LVU cīņas sportā var
vērot kopš 1982. gada – LVU komanda sacensībās vienmēr iekļūst starp labākajiem.
1991. gadā Latvijā tiek aktualizēta sieviešu cīņa, kurai 1992. gadā norisinājās pirmās oficiālās
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas (LSPA) atklātās meistarsacīkstes, kas sākotnēji tika dēvētas par
brīvo cīņu sievietēm.
“Cīņa prasa ne tikai spēku, bet arī veiklību, šahista domāšanu. [..] Cīņa ar to atšķiras, ka nevienu
brīdi tu nevari atslābt, jo jādomā gājiens uz priekšu, jāparedz katra pretinieka kustība”
(Imants Klintsons par cīņas sportu).
1922
